TRAĶU VOKES LAUKU MUIŽA
Vokes vārds vēsturiskajos avotos minēts jau 1375. gadā, kad garām soļoja krustnešu armija. Vokes zeme ilgstoši gāja no vienām rokām citās. XIX gs. vidū īpašumu iegādājās Jons Vitolds Emanuels Tiškevičs (Jonas Vitoldas Emanuelis Tiškevičius). Tiškeviču dzimta muižu pārvaldīja gandrīz 100 gadu.
Sākumā viņi muižu apmeklēja tikai vasarās. Kad nolēma uz šejieni pārcelties, itāļu arhitekts Leandrs Markoni grezno muižu uzprojektēja pēc Varšavas karaļu rezidences parauga. Muižas iekšpuse izcēlas ar greznību – netrūka vērtīgu gleznu, marmora kamīnu, kristāla lustru.
Muižas saimnieks lēma par visiem muižas jautājumiem: rūpējās par ģimenes lietām, rīkoja medības un pieņemšanas, organizēja pat apģērba un galvas segu pirkšanu savai skaistajai sievai Izabellai Tiškevičienei. Salonā viņam bija savs krēsls, kurā sēdēdams, viņš lasīja laikrakstus. Tad neviens viņu nedrīkstēja traucēt. Muižas saimniece aukstajā gada laikā no rokām neizlaida adāmadatas: adīja šalles, cimdus, cepures, zeķes. Tās bija Ziemassvētku dāvanas muižas strādniekiem, kuri tās saņēma, nostājušies rindā atbilstoši hierarhijai. Pieaugušos pacienāja ar degvīna glāzi, bet bērniem dāvināja saldumus. Par to vietējie grāfieni ļoti cienīja. Novērtējot viņas skaistumu un reliģiozitāti, sauca viņu par “Monstranci”.
Ar padotajiem un viesiem Tiškeviči runāja franču valodā, bet savā starpā – poļu valodā. Ērti iekārtojušies, muižnieki baudīja dzīvi. Brokastis ēda savās istabās. Līdz plkst. 12.00 pa māju staigāja halātos. Pēcpusdienā uzvilka greznu apģērbu. Katru dienu plkst 15.00 pasniegto ēdienu ēda uzposušies. Grāfiene iepriekšējā vakarā ar saimniecēm saskaņoja ēdienkarti. Pusdienām vienmēr tika pagatavoti seši ēdieni. Gaidot viesus, istabenes telpu stūros bēra egļu skujas, kamīnos kurināja kanēļkoka malku, lai reti vēdinātās telpas pārņemtu patīkama smarža.
Pēc grāfa nāves 1892. gadā Traķu Vokes muižu mantoja viņa jaunākais dēls Jons Jozaps (Jonas Juozapas). Viņa uzaicinātais ainavu arhitekts E. Andrē pārkārtoja parku. Tajā pat parādījās dāmām un kungiem paredzētas akmens vannas, kas tika ierīkotas nogāzes kaskādēs. Cita mantinieka, Jona Mīkola Tiškeviča (Jonas Mykolas Tiškevičius), liktenis izkārtojās traģiski. Savā 43. dzimšanas dienā steidzoties mājās, viņš gāja bojā lidmašīnas katastrofā. Pēc dažiem mēnešiem grāfiene ar bērniem devās uz Rietumiem.
Bez saimniekiem palikusī muiža panīka. 1945. gadā muiža kļuva par Ministru padomes villu. Vēlāk – par Dotnuvas zemkopības institūta Vokes filiāli. 2014. gadā šeit tika nodibināta sabiedriska iestāde – Traķu Vokes lauku muiža.