PAŽAISLES KAMALDULIEŠU KLOSTERA ANSAMBLIS
Kauņas ūdenskrātuves pussalā Pažaisles kamalduliešu klosteri sāka būvēt XVII gadsimtā. Klosterim vietu izvēlējās un celtniecību finansēja Lietuvas dižkunigaitijas kanclers Kristups Zigmants Pacs. Viņš un viņa ģimene klosterī arī tika apglabāti. Nelielam ticīgo lokam paredzētais klosteris izmaksāja astoņus miljonus auksinu. Mēdza stāstīt, ka K. Z. Pacs tādā veidā mēģināja izpirkt savu vainu par jaunas meitenes izvarošanu šajā apkaimē. Citi sprieda, ka augstmanis cenšas atbrīvoties no velniem, kas apsēduši Pažaisles kalnu. Pats klostera iniciators visu savu uzmanību veltīja darbinieku meklēšanai. Arhitektus klostera celtniecībai viņš ataicināja no Itālijas. No ārzemēm ieradās arī gleznotājs un skulptors, kas dekorēja baznīcu un sakristeju. Klostera dibinātājs arī modri uzraudzīja rēķinus. Kaulēdamies un meklēdams lētākus celtniecības materiālus, uzrakstīja ne vienu vien vēstuli. Būvmateriālu jautājumos arī mūki darbojās kā starpnieki. Pateicoties Krakovas marmora lauztuvju tuvumā esošā Polijas un Lietuvas galvenā kamalduliešu klostera centieniem, Pažaislē netrūka marmora. Ar melnu un sarkanu marmoru bija klātas sienas, durvju apmales, balkoni, grīdas. Itāļi arhitekti Džovanni Frediani, brāļi Pjetro un Karlo Puttini klostera kompozīciju veidoja atbilstoši kamalduliešu klosteru ģerbonim – divi baloži, kas dzer no viena kausa. Baložus aizstāja divi pieguļošie dārzi, kausu – zemes gabala vidusdaļa ar aleju. Baznīca, klostera ziemeļu un vidējais korpuss ar iekšējiem pagalmiem atdalīja baznīcas pagalmu no mūku vientuļnieku cellēm. Lai nokļūtu baznīcas pagalmā, bija jāiziet cauri trijiem vārtiem.
Greznajā klosterī apmetušies mūki ievēroja stingru askētisku kārtību. Kamaldulieši apņēmās dzīvot cellēs, katru dienu strādāt fizisku darbu, nesarunāties savā starpā. Vietējie iedzīvotāji stāstīja, ka mūki, kas dzīvoja klusumā, satikuši viens otru, pasacījuši tikai: „Atceries, ka mirsi.” Viņi gulējuši cellēs novietotos šķirstos, zem galvas palikuši ķieģeli. Pārsteidza arī mūku uzturs. Gaļu viņi neēda, bet pusdienās galdā tika likti baznīcas pagalma akās izaudzēti bruņurupuči. XIX gadsimtā klosteri izpostīja Napoleona armijas karaspēks. Pēc sacelšanās 1831. gadā īpašums tika konfiscēts un nodots pareizticīgo mūkiem. Starpkaru laikā klosterī apmetās Sv. Kazimira kongregācijas māsas. Pēc Otrā pasaules kara te bija veco ļaužu nams, slimnīca. Pēc Neatkarības atgūšanas klosteris atdots atpakaļ Sv. Kazimira māsu kongregācijai.