KRETINGAS MUIŽA
Kretingas muiža rakstītajos avotos tiek pieminēta kopš XVI gadsimta. 1572. gadā šeit īpašumu nopirka Jans Karolis Hodkevičs. Vēlāk Kretingas muižu ieguva augstmaņi Sapiegas, pēc tam kņazi Masaļski, grāfi Potocki, Zubovi. 1874. gadā muižu nopirka grāfs Jozefs Tiškevičs. Gadu vēlāk viņš ar visu ģimeni pārcēlās uz Kretingu. Tiškevičs, kam tajā laikā bija augsts stāvoklis sabiedrībā, sāka pārbūvēt muižu. Muižas ēka kļuva skaistāka. Baltajā zālē tika rīkotas dzīres, sarkanajā klausījās mūziku. Muižā spēlēja profesionāls orķestris. Labā laikā Tiškeviči iekārtojās dārza lapenē blakus milzīgai kastaņai un vizinājās ar laivām muižas dīķos.
Kad laiks nebija tik labs, orķestra mūzikas skaņas skanēja pat līdzās pilij uzbūvētajā oranžērijā. Tas ir viens no lielākajiem privātajiem ziemas dārziem Eiropā. Trīsstāvu oranžērijā auga palmas, agaves un pat viens no vecākajiem augiem pasaulē – cika. Starp zaļajiem augiem bija dzirdama kanārijputniņu dziedāšana, lejā mirgoja ūdens baseini. Ziemassvētkos te tika novietota liela egle. Kalpu bērni pulcējās pie tās saņemt dāvanas.
Grāfam patika inovācijas, un 1878. gadā Kretingas muižas dzirnavās tika ierīkota pirmā hidroelektrostacija Lietuvā. Vēl pēc dažiem gadiem muižā ierīkoja pirmo telefona līniju. Tā savienoja trīs grāfa īpašumus – Kretingā, Pluņģē un Rietavā.
Tiškevičs, kam netrūka bagātības un ienākumu, netālu no dīķa uzcēla dziednīcu. Tajā strādāja muižas ārsts un bez maksas ārstēja sasirgušos kalpus un algādžus. Šeit bija arī veco ļaužu nams. Grāfa meita Marija Tiškevičūte atklāja pirmo Lietuvas bērnudārzu.
Grāfs Tiškevičs, kas tik ļoti loloja Kretingas muižu, mira 1891. gadā. Grāfa ķermenis Palangā tika iezārkots un stikla šķirstā, ģērbts pulkveža parādes uniformā, ar katafalku tika vests uz Kretingu. Grāfs apglabāts Tiškeviču ģimenes kapličas pagrabā. Pēc grāfa nāves muižu mantoja Tiškeviča dēls Aleksandrs. Jaunais īpašnieks izveidoja rūpniecības uzņēmumus, audzēja šķirnes liellopus. 1940. gadā padomju vara Tiškevičus izlika no muižas. Gadu vēlāk Tiškevičs atgriezās izdemolētajā pilī, taču nekavējoties kopā ar meitu aizbrauca uz Rietumiem. Miris 1945. gadā Vācijā.
Pēc kara muižas namā bija grāmatvežu skola, vēlāk – lauksaimniecības skola. Blakus pilij pacēlās silikātķieģeļu skolas piebūve, kopmītne, garāža. Tagad muižā un oranžērijā ir muzejs.