KIDUĻU LAUKU MUIŽA
Rakstiskos avotos pirmo reizi Kiduļi minēti 1559. gadā kā karaliskais ciemats. Kiduļu muižā dzīvoja Lietuvas dižkunigaitijas mantzinis un rakstvedis Kristpins Kiršenšteins (Krišpinas Kiršenšteinas). Vēlāk cits pēc cita te bija apmetušies trīs žemaišu bīskapi.
1795. gadā Kiduļi nonāca Prūsijas pārziņā. Kad robežai 1806. gadā sāka tuvoties franču armija, Kiduļos apmetās pats Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms III. Zaudējis varu, karalis līdz pusnaktij sēdēja mazā muižas istabā un skatījās pa logu. Ciemojoties Krievijas caram Aleksandram, viņi runāja par politiku.
1837. gadā muiža par kara nopelniem tika uzdāvināta vācu izcelsmes baronam Jonam Fon Ofenbergam. Kopā ar muižu viņam piešķirti arī 45 000 margu zemes, 15 000 zelta monētu gada ienākums un zelta zobens. Jaunais saimnieks pārbūvēja visu saimniecību un atdzīvināja Kiduļu muižu. Par pili sauktā muižas ēka tika apsildīta ar prūšu podiņu krāsnīm, istabas izrotātas ar medību trofejām, ozolkoka mēbelēm, grīdas klāja turku paklāji. Muižas ēkās tika izbūvēts ūdensvads, govju un cūku kūtīs – izveidots sliežu ceļš. Pa to ar vagoniņiem tika izvadāta lopbarība. Muižas kokzāģētavā darbu atviegloja tvaika dzinējs, lokomobilis. Vēl viens mazāks lokomobilis tika aizvests uz laukiem. Ar zirgiem aizgādātais lokombilis tika kārtīgi nostiprināts, garā striķī tam piesiets arkls, rats lēni vilka striķi un arāja pieturēto arklu. Strādniekiem slinkot bija aizliegts. Nokavējot darbu, uzreiz tika piešķirti rīkstu cirtieni. Strādājošos uzraudzīja četri uzraugi. Lai strādnieki zinātu, kad jāsāk un jābeidz darbs, tika zvanīts bronzas zvans. Tiem, kas sūdzējās par smago darbu, saimnieks piedāvāja meklēt labāku vietu. Par darbu vaļinieki gadā saņēma 25 rubļus, vēl arī rudzus, auzas, zirņus un miežus. Ziemā malku veda tik, cik vajadzēja. Novācot ražu, visi tika aicināti uz lielām dzīrēm. Muižas saimniekam strādnieki pina vainagu, bet viņš cienāja ar alu.
Pēc barona nāves par muižas lietām gādāja viņa mantinieki. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Kiduļu muižas īpašnieki devās uz Angliju. Muižā apmetās vācu karavīri. Pēc 1918. gada muiža tika iznomāta agronomam Petram Mulevičam (Petras Mulevičius). Viņš šeit ierīkoja paraugsaimniecību. Audzēja gandrīz 100 govju lielu ganāmpulku, eksportēja sviestu, brūvēja alu, organizēja mājsaimniecības un kulinārijas kursus.
Pēc Otrā pasaules kara muižā darbojās padomju saimniecība. Atgūstot neatkarību, muižā nodibināta biedrība. Tagad Kiduļu muižas ēka ir sakārtota, tajā darbojas bibliotēka, telpas pielāgotas kopienas aktivitātēm.