DAUKŠAGIRES MUIŽA
Daukšagires muižu 1887. gadā uzcēla trīs brāļi Sijus, Meinors un Dovīds Frenkeļi. Vēlāk muiža tika nodota polim J. K. Sasnauskam, pēc tam Antana Smetonas sievas radiniekiem Cliodakovskiem. Visbeidzot muiža tika izlikta izsolē.
Par Daugšagires muižu sacentās divi pircēji – Kaze Kudirkiene un toreizējais Finanšu ministrijas Tirdzniecības departamenta direktors Jons Norkaitis. Pašpārliecinātais J. Norkaitis smējās, ka „tāds sievišķis jau to nenopirks”. Taču veiksme nebija viņa pusē. Ambiciozais ierēdnis, sacenšoties par muižu, jau bija ieskatījies jaunās īpašnieces meitā. Norkaitis apņēmās ierasties Daukšagires muižā un lūgt viņas roku. Meitene piekita, pūrā jaunā ģimene saņēma arī muižu. Drīz vien jaunajā ģimenē jau klaigāja vienīgais dēls Jons, bet jaunais īpašnieks uzrotīja piedurknes un ķērās pie darba. Muižā pacēlās kūtis, šķūnis, klēts, kalpu māja, sāka darboties spirta rūpnīca. Darbam tika nopirktas jaunākās lauksaimniecības mašīnas.
Tikko ieradies saimnieks sāka kalpus mācīt, ka muiža jāsauc par „paraugsaimniecību”. Muižnieks uz saviem īpašumiem aicināja viesus, kas ieņem augstus amatus. Atbraukušajiem J. Norkaitis nežēloja visizsmalcinātakos ēdienus un dzērienus. Laipni uzņemtie viesi parādā nepalika. Saimniecība „par priekšzīmīgumu” arvien tika atbalstīta ar valsts kases prēmijām.
Jaunais saimnieks patika arī muižas kalpiem. Vieni jūsmoja par viņa prasmi saimniekot, citi bija pateicīgi par dāsnumu.
Kad Lietuvu okupēja Padomju Savienība, J. Norkaitis ar ģimeni devās uz Vāciju. Kad pēc pāris gadiem atgriezās, tika iecelts par algotu Daukšagires muižas pārvaldnieku. Kad atkal atgriezās krievi, viņš uz visiem laikiem apmetās Vācijā. Tur 92 gadu vecumā viņš nomira.
Padomju laikā muižas zemēs tika izveidota padomju saimniecība. Kad Lietuva atguva neatkarību, Norkaiša dēls nolēma ēku atdot Prienu pašvaldībai. Kad pietrūka līdzekļu remontam, muiža tika pārdota Kauņas uzņēmējam Petram Ūselim.