ALANTAS MUIŽA

Alantas pilsētiņa pirmo reizi pieminēta 1436. gadā. Žigimants Kestutaitis Alantu kā dāvanu par nopelniem piešķīra augstmanim Kristinam Astikam. Vēlāk vairāk nekā 200 gadus Alantas īpašumi piederēja Radviliem. Muiža sāka pārdot graudus, no Rīgas veda sāli. Vislielāko uzmanību un aprunāšanu izpelnījās muižā Kristupa Radvila ierīkotā alķīmijas un medicīnas laboratorija. Vietējie iedzīvotāji šādas zinātnes uzskatīja burvestībām.

Vēl vairāk Alantas muiža uzplauka, kad īpašumu nopirka poļu muižnieks Tadeušs Pac-Pomarnackis. 1853. gadā viņš uzsāka Alantas muižas nama celtniecību. Pasūtītās granīta kolonnas ar kuģiem tika piegādātas no Somijas uz Klaipēdas ostu. No turienes tos ar vēršiem nogādāja Alantā. Vasaras rezidences ēku, kas atgādināja itāļu villu, uzbūvēja ar četrstāvu novērošanas tornīti. Tajā ierīkoja astoņstūrainu skatu laukumu. Tikko muižā ieradās tās īpašnieks, šeit tika uzvilkts karogs. Alantā kungs ieradās pavasarī un dzīvoja līdz rudenim. Ierodoties atveda konfektes, bet aizbraukdams aiz sētas atstāja drēbes. Tomēr ar dāvanām nebija iespējams izpirkt cietsirdīgā un nežēlīga muižas īpašnieka pārestības.

Uzkāpis pils tornī, kungs vērīgi uzmanīja, vai dzimtcilvēki nav azotē paslēpuši labības maisiņu. Bet dzimtcilvēki nebija ar pliku roku ņemami. Audekla biksēs visā kāju garumā viņi iešuva iekšējās kabatas. Tajās viņi sabēra graudus un tādā veidā pārnesa mājās. Dzimtcilvēki lieca muguras darbā pat svētdienās, bija apkrauti ar nepanesamiem nodokļiem. Tos, kas nespēja samaksāt, kungs vienkārši izdzina no mājām. Neapmierināti ar nežēlību, dzimtcilvēki pat nolēma sūdzēties bīskapam Mīkolam Valančum. 1858. gadā rakstītā vēstule ir saglabājusies, tajā teikts, ka sistas tiek pat sievietes mātes cerībās, no sitieniem ne viens vien dzimtcilvēks ir kļuvis kurls vai zaudējis zobus. Diemžēl palīdzību dzimtcilvēki nesagaidīja. Uzzinājis par vēstuli, kungs saaicināja karavīrus un sadalīja pa dzimtcilvēku būdām.

Kungs, kas bija tik nežēlīgs pret dzimtcilvēkiem, pilnīgi izmainījās, kad bija runa par mākslu. Viņš prata daudzas svešvalodas, mīlēja ceļot un bija sakrājis iespaidīgu mākslas kolekciju. Muižas nama ēdamistabas sienas rotāja dekoratīvu japāņu porcelāna šķīvju kolekcija. Te bija novietota samuraja skulptūra. Šī telpa tika dēvēta par japāņu istabu. Par kalpotājiem te strādāja svešzemnieki. Vietējie iedzīvotāji brīnījās, ka Alantas īpašnieks atveda arī melnādainus kalpus.

Pirms Pirmā pasaules kara īpašnieks muižu iznomāja, savāca visvērtīgākās mantas, salika četrpadsmit vezumos un aizbrauca.

Padomju laikā muižā bija lauksaimniecības skola, te dzīvoja skolotāji un skolēni. Kopš 1974. gada otrajā stāvā atrodas bibliotēka. Labajā pusē ierīkota Alantas muižas muzejs-galerija.