BIRŽUVĒNU MUIŽA

XIV gs. Biržuvēnos bija liela karaļa muiža. Vēlāk tā nonāca privātās rokās. Vienus īpašniekus nomainīja citi, līdz 1670. gada februārī muižu nopirka Žemaitijas augstmanis Mīkols Gorskis. Viņa ģimene pārvaldīja muižu aptuveni 300 gadus.
Darbus jaunajā vietā Mīkols Gorskis uzsāka pēc kāzām ar Onu Vainaiti. Biržuvēnos radās reprezentācijas ēka, oficinas, saimniecības un ražošanas ēkas. Ēkas gan no ārpuses, gan iekšpusē bija rotātas bija rotātas ar dzimtas ģerboņiem, augstmaņa statusu uzsvēra mākslas darbi un dārgas sarkankoka mēbeles. Laiku pilī skaitīja no bronzas un marmora izgatavots stāvpulkstenis.
Greznajā muižas namā viesu netrūka. Ieradušies tie mēdza pavasarī pastaigāties pa baltiem ziediem pārpilno dārzu un puķudobju ieskautajiem parka celiņiem. Uz vakariņām dāmas ieradās, saposušās garās kleitās līdz zemei. Kungi vilka laukā no skapjiem svinīgas frakas. Pa to laiku kalpones ņēma ārā ar Gorska iniciāļiem rotātus divpadsmitās proves sudraba nažus, karotes, tējkarotes, kristāla salātu traukus, saldumu trauciņus un eļļas traukus. Tos visus ar visgardākajiem ēdieniem piepildīja poļu tautības pavārs Jans Miroņuks, saukts „kukorjus”. Kad viesi bija nobaudījuši rudzu miltu mīklā ceptu zosi, tie viens pēc otra izplūda slavinājumos vai arī mēģināja uzzināt recepti. Par šādiem panākumiem pavārs tika uzskatīts par augstākas kārtas cilvēku nekā citi muižas kalpi.
Par kalpu ēdināšanu rūpējās pavāra sieva. Viņai nebija jālauza galva par izsmalcinātiem ēdieniem, galvenais – lai kalpi ir paēduši. Biržuvēnu muižā strādāja 19 algoti vīrieši un 7 sievietes. Darbinieki cēlās augšā vēl pirms saules lēkta. Visu dienu rosījās kūtīs un laukos. Centās strādāt paklausīgi un rūpīgi, par to no muižas īpašnieka saņēma zemi, graudus.
Kad pirms Otrā pasaules kara sākās deportācijas, kāds bijušais darbinieks nosūtīja ziņu muižas pēdējai īpašniecei Onai Gorskienei. Kundze nevilcinājās, paņēma meitu un aizbēga. Kad sākās karš, muižu aizņēma karavīri. Muižas krāšņais interjers tika iznīcināts. Muižā tika nodibināta padomju saimniecība.
2011. gadā ēka ir rekonstruēta. Mūsdienās muižā notiek dzejas lasījumi, izstādes, tiek organizētas ekskursijas, notiek laulības.

  • Biržuvēnu muižas kungu namu no koka uzbūvēja īpašumu nopirkušais Žemaitijas augstmanis Mīkols Gorskis. Vēlāk ēka tika dekorēta ar kolonnām, tai uzcēla viesiem domātu piebūvi. Lai uzsvērtu savu stāvokli, jaunienācēji ar Gorsku un Vaiņu dzimtas ģerboņiem izrotāja sijas, ar tiem bija dekorētas arī ēdamistabas krāsnis. Ēkā bija parketa grīdas, griesti rotāti ar gleznojumiem. Bibliotēkas grāmatu plauktos godbijīgi tika glabāti reti izdevumi, ievērojamu augstmaņu vēstules. Gorski bija savākuši vairākus simtus 12. proves sudraba nažu, dakšiņu un karošu un tikpat daudz galda porcelāna un stikla trauku. Daļa šīs bagātības tika atklāta 2005. gadā. To atrada muižā ieradusies saimnieku jaunākā meita Janina. Lai arī kopš pēdējā pils apmeklējuma bija pagājis 61 gads, viņa atcerējās, ka vecāki, bēgot no Otrā pasaules kara, salika lādē gandrīz trīs simtus Meisenes porcelāna priekšmetu. Lāde ar trauslajiem dārgumiem bija paslēpta zem grīdas. 2010. gadā muiža ir rekonstruēta.
  • Biržuvēnu muižas oficina celta XVIII gadsimta sākumā. Tajā dzīvoja kalpi, kas strādāja muižā. Piešķirtajos dzīvokļos viņi varēja dzīvot kopā ar ģimenēm. Par muižas visnoderīgāko kalpotāju Gorski uzskatīja poļu izcelsmes pavāru Janu Miroņuku. Viņš uz Biržuvēniem bija pārvilināts no Viļņas. Pavisam muižā bija nodarbināti vairāki desmiti kalpu un algādžu.
  • Biržuvēnu muižas stallis būvēts XVIII gadsimta sākumā. Staļļos sprausloja gandrīz divdesmit darba zirgu un divreiz mazāk braucamo zirgu. Īpaša uzmanība tika pievērsta visas muižas mīlulim, Traķēnes šķirnes ērzelim. Šajos pašos staļļos tika mēģināts glābt no izzušanas senās lietuviešu šķirnes zirgus – žemaitukus. Tie tika nogādāti Biržuvēnos no visas Lietuvas. Diemžēl drīzumā ēkā notika ugunsgrēks. Tika izglābts tikai viens zirgs. Visi pārējie gāja bojā.
  • Ratnīca pēc izskata daudz neatšķīrās no blakus esošā zirgu staļļa. Ēka sastāvēja no četrām atsevišķām telpām ar lieliem vārtiem. Pa tiem tika iebrauktas un šeit stāvēja karietes, droškas, ragavas. Ratnīcas malās bija sakrautas kaudzes ar rezerves riteņiem. To te bija kāds pussimts. Atsevišķi tika glabāti segli, zirgu segas un citi nepieciešamie priekšmeti.
  • No sarkaniem ķieģeļiem būvētais taisnstūra formas ledus pagrabs muižā kalpoja kā ledusskapis. Ēkā, kurai nebija logu, bija tikai vienas durvis; ieejot pa tām, iekšpusē bija vēl vienas durvis grīdā. Tās veda vēsā un aukstā pagrabā. Ziemā te tika sakrauti no aizsalušām ūdenstilpēm izzāģēti lieli ledus gabali. Tie dzesēja svaigu gaļu, zivis un citus produktus. Biržuvēnu muižas ledus pagrabā dzesēja arī pienu. Muižā tika audzētas apmēram 70 holandiešu šķirnes govis. Katru dienu tās deva 25–30 litrus piena.
  • Kartona fabrika netālu no Virvītes upes tika uzcelta 1900. gadā. Fabrikas ēka būvēta no ķieģeļiem. Tajā atradās spēkstacija. Tā apgādāja ar elektroenerģiju muižas pili un darbinieku mājas. Par elektrību nebija jāmaksā. Pārējās telpās atradās kartona ražošanas iekārtas. Fabrikā bija divi lieli tvaika katli. Dienu un nakti fabrikā strādāja pulks darbinieku, sieviešu vien bija divi desmiti. Viena darba maiņa ilga 12 stundas. Kartons ar trim pāriem zirgu tika nogādāts Kuršēnu dzelzceļa stacijā un pēc tam nosūtīts pārdošanai.
    Kartona rūpnīca darbojās vairākus gadu desmitus, līdz nepietiekamās kartona kvalitātes dēļ sāka trūkt pircēju. Kad uzņēmums bankrotēja, telpās tika ierīkotas dzirnavas, ēkai piebūvēja kokzāģētavu. Pēc dažu iekārtu nomaiņas spēkstacija turpina ražot elektroenerģiju.
  • Biržuvēnu muižas inženiera māja celta 1900. gadā. Divdaļīgajā koka mājā ar nojumi dzīvoja muižā ierīkotās kartona fabrikas inženieris. Kartona fabrikā darbs neapstājās ne dienu, ne nakti. Fabrika darbojās trīs desmitgades. Bet nepietiekamās kartona kvalitātes dēļ bizness sāka strauji iet uz leju, un tika nolemts rūpnīcu pārveidot. Tā kļuva par dzirnavām. Inženieris izvācās no dzīvojamās ēkas. Atbrīvotajās telpās pēc piebūves uzcelšanas tika ierīkota sākumskola.
  • Virvītes upes krastā pirts tika uzcelta XVIII gadsimtā. Divdaļīgajā ēkā ne tikai mazgājās, bet arī vārīja alu. Tam bija paredzēts viens ēkas gals. Pirts telpas apsildīja divas priekštelpā uzbūvētas krāsnis. Kad tās bija izkurinātas, pirtī gāja tikai muižas darbinieki. XX gs. sākumā pirts tika pārveidota par veļas mazgātavu un dzīvokli.
  • Sarkano ķieģeļu taisnstūra formas ēka Biržuvēnu muižas saimniecības daļā tika uzbūvēta augļu un dārzeņu glabāšanai. Ēka ātri ieguva ābolu mājas nosaukumu. Muižas dārzā nolasītie augļi tika glabāti īpaši uztaisītos plauktos. Augļu netrūka nevienu gadu. Zem kungu mājas logiem bija sastādīts aptuveni pusotrs simts ābeļu, bumbieru, ķiršu, plūmju. Ābolu mājā glabāja arī kartupeļus, skābētus kāpostus.
    Padomju laikā ābolu māja tika pārveidota par dzīvojamo māju.
  • Biržuvēnu muižas cūku kūts celta XX gadsimta sākumā. Taisnstūra ķieģeļu ēka mūrēta no ķieģeļiem, tai ir divslīpju jumts. Katrā ēkas galā ir durvis. Muižas īpašniekiem, augstmaņiem Gorskiem, tajā laikā muižā bija liela lopkopības saimniecība. Ar vājpienu barojamos bekonus audzēja pārdošanai.
  • Biržuvēnu muižas lielā klēts celta XIX gadsimta beigās. Divstāvu koka ēku rotāja blīvi saliktas spāres. Iekšā bija trīs atsevišķas telpas. Klētī tika glabāti graudi, milti, sadzīves priekšmeti, saimniecības darba rīki. Vecie ciemata iedzīvotāji atceras, ka šeit pulcējās uz dievkalpojumiem. XVIII gadsimta beigās toreizējais muižas īpašnieks Ludviks Gorskis labības klētī bija ierīkojis baznīcu.
  • Lielā kūts Biržuvēnu muižā uzbūvēta 1904. gadā. Ēkas galos ir trīs divviru vārti. Pa tiem kūtī no lauka tika sadzīti liellopu ganāmpulki. Muižā tajā laikā tika audzētas apmēram 70 holandiešu šķirnes govis. Katru dienu tās deva 25–30 litrus piena. Bez slaucamajām govīm kūtī māva gandrīz 60 teļi, 34 teles, 44 darba un 6 vaislas buļļi. Ēkā līdz šai dienai ir saglabājušās liellopiem cementētās siles.
  • Biržuvēnu muižas šķūņi ir unikāli visā Lietuvā. Tie ir vienīgie koka šķūņi, kam ārpusē ir uzbraucamais tilts. Tas ved uz ēkas iekšpusē no baļķiem būvēto caurbraucamo tiltu. Šādi tehnoloģiskie risinājumi ievērojami atviegloja darbinieku likteni. Kad vezumi iebrauca līdz šķūņa vidum, siens vai salmi nebija jānes ar dakšām.
  • Biržuvēnu muižas šķūņi ir unikāli visā Lietuvā. Tie ir vienīgie koka šķūņi, kam ārpusē ir uzbraucamais tilts. Tas ved uz ēkas iekšpusē no baļķiem būvēto caurbraucamo tiltu. Šādi tehnoloģiskie risinājumi ievērojami atviegloja darbinieku likteni. Kad vezumi iebrauca līdz šķūņa vidum, siens vai salmi nebija jānes ar dakšām.
  • Trīs kalpu mājas Virvītes upes otrā pusē būvētas XIX gs. beigās. Vienāda izskata mājās tika izmitināti kartona rūpnīcas darbinieki ar savām ģimenēm. Katrā mājā dzīvoja četras ģimenes. Viņiem iedalītajos dzīvokļos bija divas istabas, pieliekamais un priekšnams. Visiem dzīvokļiem no kartona fabrikas bija pievadīta elektroenerģija. Darbiniekiem par elektrību nebija jāmaksā.
  • Trīs kalpu mājas Virvītes upes otrā pusē būvētas XIX gs. beigās. Vienāda izskata mājās tika izmitināti kartona rūpnīcas darbinieki ar savām ģimenēm. Katrā mājā dzīvoja četras ģimenes. Viņiem iedalītajos dzīvokļos bija divas istabas, pieliekamais un priekšnams. Visiem dzīvokļiem no kartona fabrikas bija pievadīta elektroenerģija. Darbiniekiem par elektrību nebija jāmaksā.
  • Trīs kalpu mājas Virvītes upes otrā pusē būvētas XIX gs. beigās. Vienāda izskata mājās tika izmitināti kartona rūpnīcas darbinieki ar savām ģimenēm. Katrā mājā dzīvoja četras ģimenes. Viņiem iedalītajos dzīvokļos bija divas istabas, pieliekamais un priekšnams. Visiem dzīvokļiem no kartona fabrikas bija pievadīta elektroenerģija. Darbiniekiem par elektrību nebija jāmaksā.
  • XVIII gs. sākumā būvētā koka māja bija paredzēta muižas darbiniekiem. Tajā bija četri dzīvokļi. Katram bija atsevišķas durvis un divas telpas: pieliekamais un istaba. Muižas darbinieku mājās grīda bija noblietēts māla klons. Darbinieki bieži valkāja pastalas vai koka tupeles, valkāja pakulu audekla un vadmalas drānas. Par cītīgu darbu kalpi tika pienācīgi atalgoti. Muiža piešķīra zemi, deva graudus. Ja kāds turēja lopus, saņēma platību ganībām un sienu.
  • Koka smēde Biržuvēnu muižā būvēta XVIII gadsimta beigās. Tajā pašā ēkā bija ierīkotas darbnīcas un dzīvojamās telpas kalēja ģimenei. Smēdē pie pašas sienas stāvēja no akmeņiem un ķieģeļiem būvēta ēze. Nelielajā ēkā pie griestiem un uz māla klona grīdas vēl arvien ir saglabājušās kalēja darba rīku paliekas.
  • Gorsku dzimtas kapiem izvēlējās ar mežu apaugušu pauguru, uz kuru veda kastaņu aleja. Kapsētā tika izmūrēts arī apbedījumu pagrabs. Šeit mūžīgā mierā dusēja 7 cilvēki. Stāsta, ka, baidoties no nemieriem, Gorski šeit paslēpa zeltu. Padomju laikā kapi tika izpostīti un apgānīti, garnadži arvien mēģināja atrast noslēpto zeltu. Bet neveiksmīgi. Kapu vietā tika uzcelta neogotiska kapela. Pirmā pasaules kara laikā tā tika nojaukta. Tagad vecajos Biržuvēnu muižas kapos ir saglabājies tikai muižas īpašniekam Adomam Gorskim uzceltais lieta metāla krusts un Napoleona Tita Gorska pieminekļa paliekas.
  • Gorsku dzimtas kapiem izvēlējās ar mežu apaugušu pauguru, uz kuru veda kastaņu aleja. Kapsētā tika izmūrēts arī apbedījumu pagrabs. Šeit mūžīgā mierā dusēja 7 cilvēki. Stāsta, ka, baidoties no nemieriem, Gorski šeit paslēpa zeltu. Padomju laikā kapi tika izpostīti un apgānīti, garnadži arvien mēģināja atrast noslēpto zeltu. Bet neveiksmīgi. Kapu vietā tika uzcelta neogotiska kapela. Pirmā pasaules kara laikā tā tika nojaukta. Tagad vecajos Biržuvēnu muižas kapos ir saglabājies tikai muižas īpašniekam Adomam Gorskim uzceltais lieta metāla krusts un Napoleona Tita Gorska pieminekļa paliekas.
  • Biržuvēnu muižas pili ieskāva lapu un skuju koki, daudzkrāsainas puķudobes un dīķi, kas atspoguļoja debesis. Pastaigāties pa parka takām mīlēja gan paši saimnieki, gan viņu viesi. Jau XX gadsimtā muižas mantinieks Antans Gorskis sadomāja atjaunot parku. Viņa noalgotais profesionālais arhitekts pie vecajiem dīķiem izplānoja jaunus celiņus un zaļumu masīvus. Parkā netrūka arī noslēpumainu vietu. Katru rītu muižas kalpones, paņēmušas spaiņus, steidzās pie burvju avota. Dzerot tā ūdeni un mazgājot tajā seju, varēja atjaunot sev veselību un atgriezt jaunību. Citi lūdza aizbildnību vecai divstumbru priedei, kas spēja izpildīt vēlēšanos. Ne viens vien pat aizbāza monētu aiz koka mizas, lai tikai vēlēšanās ātrāk piepildītos. Bet no lielā akmens ar laumas pēdas nospiedumu vairījās vīrieši. Vecie ļaudis stāsta, ka uz rīta pusi te sapulcējušās laumas iepatikušos vīrieti mēdza aizvilināt uz pirti un tur nomīlējušas līdz nāvei.

Lietuvos Dvarai : Muižu saraksts
Savivaldybė : Telšių raj. sav.

Leave a Reply

Your email address will not be published.